Dziesma kuras nebūtu, ja no atmiņas nebūtu pagaisusi kāda Imanta Kalniņa dziesma.
15. gada vasara, nedēļa pirms došanās uz Popes "Vārtiem". Visu pasākumu caurvij Olafs Gūtmanis un viņa dzeja. Nedrīkst doties tukšām rokām, tādēļ rokas sāk šķirtstīt Gūtmaņa rakstu sējumiņu un apstājas pie "Vilku dziesmas". Tikai tā sajūta kaut kur pazīstama.
Popē. Estrādē mēģina Austras bērni, un saprotu, kapēc pazīstama. Bet dziesma jau ir. Līdz šodienai pat dažas reizes esmu mēģinājis to publiski paspēlēt. Tomēr divu gadu laikā reti spēlēta un mazliet pamainījusies, tikai tagad sāk lēnām dzīvot.
15. gada vasara, nedēļa pirms došanās uz Popes "Vārtiem". Visu pasākumu caurvij Olafs Gūtmanis un viņa dzeja. Nedrīkst doties tukšām rokām, tādēļ rokas sāk šķirtstīt Gūtmaņa rakstu sējumiņu un apstājas pie "Vilku dziesmas". Tikai tā sajūta kaut kur pazīstama.
Popē. Estrādē mēģina Austras bērni, un saprotu, kapēc pazīstama. Bet dziesma jau ir. Līdz šodienai pat dažas reizes esmu mēģinājis to publiski paspēlēt. Tomēr divu gadu laikā reti spēlēta un mazliet pamainījusies, tikai tagad sāk lēnām dzīvot.