Soļi, istaba, telpas, ikdiena, sirds un viss, kas man vai kam es (ne)tīši pieskaros pāriet no pierasti sadzīviskā 2/4, 3/4, vai 4/4 ritma nākamā soļa dīvaini kliboši skanošajās 5/4.
Katru reizi. Ar citiem kokiem tā nav. Katru reizi, uzkāpjot ozolā, man apstājas sirds. Tuk – tuk… un 15-30 sekundes klusums, nekāda iekšējā pulksteņa, nekādu tikšķu. Un tikai pēc šī klusā brīža, (kurā paspēju uzspēlēt mūsu mūžseno rotaļu - koka zaru un lapu pinumos saskatīt un prātā nosaukt 3 pirmos tēlus, kurus iztēle uzzīmē reālus (šoreiz velniņš, varde un zodu plaukstā atspiedis cilvēks)), tā atkal ieslēdzas - it kā kāda roka uz brīdi pieturētu sienas pulksteņa pendeli, vienkārši intereses pēc, un atlaistu brīvībā. Bet varbūt tā arī vajag. Varbūt tomēr mēs esam draugi? Vai arī - tēvs un dēls. Es tuvojos un mani apstādina, un sarāj par visu manu greizumu, uzreiz uzmundrina, paceļ savās rokās, sirsnīgi un stingri stāstot kas ir kas. Es esmu pateicīgs un spēka, enerģijas pārliets, kaut zinu, ka tūlīt, tūlīt atkal aizmirsīšu visu. Līdz nākamajai apstāšanās reizei. Vēl es zinu, ka reiz kokam apniks mana aizmiršana. Un AIZ tiks atmests kā lieka, veca miza.
Sarkana, brīvi krītoša, pavasara vējā plandoša kleita. Ezers vēl aizsalis, krasts piestumts vižņiem. Kurpītes papēdis līdz pusei iegrimst pakusušā ledū. Otra kurpīte rokā - sarkana samta apvilkta.
Ceļa zīmes "Iebraukt aizliegts" spilgtais aplis otrpus krastam mirdz desmit saulrietiem un baltās viduslīnijas sastājas vienotā horizontā, aiz kura vairs nav nekā un neviena. Aiz kura neviens ne reizes nav pat pacenties palūkoties. Tik noteikts ir šis "aizliegts". Sarkanais audums sevī uzsūcis ķermeni un gabaliņu apkārtnes. Neredz rokas, kuras noteikti un viegli šūpojas līdzi pleciem. Neredz muļķīgo pieklibošanu un gāzelēšanos, ejot pāri ledum, ar vienu desmit centimetrus augstu papēdi caururbjot to. Neredz līdz krūtīm pieliekto zodu. Tikai plandošs sarkans auduma lēveris aizklāj horizontu, pārklāj, apsedz to, un noplok izgaistot Aiz. Uz brauktuves palikusī kurpe atkritusi vēkšpēdus. Tā ko turēja nepamanāma roka. Pieeju klāt, apguļos tai līdzās. Mēģinu skatīties caur šo samta un soļu klaboņas velvi. Dzirdu attālas, neskaidras skaņas. Papēdis izstiepies kā baznīcas tornis. Sarkana samta apvilkts baznīcas tornis kā papēdis izslējies. Viz vakara saulē un pēc brīža to caurdur. Ap neapejamu mūri aklais ved aklo kamēr mana griešanās iegrūž tumsā pamatlicēju vārdu vārdu kurš vairs nenosauc vārdā (Dž.Naums) deviņas dzīvības. spēlējam paslēpes - astoņas reizes meklēs mani, astoņas - es. Devītajā satiekoties, vienkārši nostāsimies viens otram līdzās, sasveicināsimies kā no jauna, nosaucot sevi īstajos vārdos, pasmaidīsim, un dziedot, -
I hurt myself today, To see if I still feel. apsēdīsimies zālē, atspiežoties muguru pret muguru. Dziedāsim, saulē sildot savus deviņdesmitgadīgos, pabalējušos kaulus. Apziņa, ka tu vari beigties jebkurā brīdī rada vieglu, bet permanentu drebēšanu pirkstu galos. Plauksta pastiepta gaisā. Tā ietrīcina ievibrē, iekustina debesjumu, iegriež un iepinas mākoņu plaisās, caur kurām saule kā sarkans, asinīm pierietējis pirksts stiepjas pretī (gluži kā Mikelandželo Siksta kapellas griestu gleznojums, tikai "au naturel"), un, pēc nez cik negulētām naktīm, kad saulespuķu sēklu čaulītes birušas džinkstēdamas kā pudeļu korķi, neapmulstot iebaksta man acī. Acis - apdzisušas krāsniņas,- kaut kur vēl dzirksteļo kāda oglīte, siltums turas, bet degt īsti nav kam. Autobusa šoferis pilnā rīklē, biļešu glancēto papīru zelēdams, auro - "Piemet, piemet pagalīti labo vecenīt, lai tā āda lobās, lai tie mati švirkst."
Mēs esam burvji, kuri ir aizmirsuši ne tikai to kā burt, bet arī to ka ir jābur. Gluži parasti cigarešu dūmi. Drūmi pelēcīgi. Ķīmiskais sastāvs? Neinteresanti. Uzskaitīt visu elementu formulas, visus CO2 vai 4 ir tas pats kas nepateikt neko. Pieiet Tev klāt, pieskarties, klusām ieelpot kā izelpojot dūmus un nepateikt neko. Vai tomēr pateikt Neko. Tā tomēr siltāk un skaļāk - visklusākais "skaļāk", visskaļākais "klusāk". Nekas tomēr ir tik daudz. LESS IS MORE.
Logs pavērts. Tik vien lai roka, plauksta ar pirkstos iežmiegtu cigareti neaizķeroties izslīdētu otrpus stiklotam rāmim, iegrimtu naksnīgajā ainavā, sakustinātu un mazliet izjauktu redzamo,- jumtus, skursteņus, mēnessērdzīgos, kuri, aizslēpušies aiz saliektajiem antenu zariem, paceltām galvām klusi gaudo uz blakus esošās laternas aci. Un vēl viena, otra, vēl šaurāka spraudziņa palikusi starp stikla ierāmēto malu un aizvilkto žalūziju. Šaura un smalka, kā robeža starp... Muļķības. "Starp" nevar pastāvēt nekādu robežu. Ir tikai tā pasaule un cita, bez pārejas, robežām un sargiem, pārvilkusies viena otrai pāri kā silta sega, ieskaujot un piekļaujoties. Viena - tieša un reāla, neizbēgami tik reāla lai mana pavisam reālā roka, ar tikpat reālu, gailošu cigareti nakstnīgajā aukstumā nenovēršami apsarmotu. Otra, tā šaurā, apstiklotā pārvērš, pārvērš atlikušo. Acumirklī pelēcīgi virmojošais, gaisīgais ķīmisko elementu kopums var kļūt par jebko ko vien spēj iztēloties. Hehe, pasaule plakstu spraudziņas platumā. Viegls, gaisīgs zirnekļa tīmeklis, nezināmi, vēl neatklātas dzīvības pilni miglāji un galaktikas, kurus esmu radījis es. Vai Tu. Vai pilnīgi kāds cits. Dievs esot viens, un esot Viss. Citu reiz Es, citu reiz Tu. Mēs - radītāji zirnekļi. Iekārušies palodās aužam vienlaicīgi vairākas skaistas, bet nesalīdzināmas pasaules. Elpoju un redzu ka to ko radu, vējš, kas plosās starp pakešstikla iekšpusi un ārpusi, izsvaida un izmētā. Uzplēš izelpas uzausto - vai tā būtu seja vai mazliet smaidā uzrauts lūpu kaktiņš, vai mirdzoša acu varavīksnene. Un pa šo mirdzošo ceļu, lēni un uzmanīgi liekot soļus, izgaistu. Attopos iekritis skolas solā. Virs galvas dienasgaisma visu sadala gaišās strēmelēs, bet ēnas spēlē melnos klavieru taustiņos jautru polku. Mēs mācamies būt Dievi. Visi ir viens un katrs. Izslīdu klases priekšā un stāstu ka varavīksnenes ir visskaistākās sēnes ko var atrast šajā mežā. Un visbīstamākās. Viss kas "IR" ir līdzās. Stāstu, kā tās atrast, atpazīt, kā saglabāt ziemai. Un apklustu, apzinādamies ka neko nezinu un viss ko stāstu nemaz nav pateikts - vienkārši stāvu visu priekšā izbrīnītām acīm, pavērtu muti un aizturējis elpu tik ilgi līdz atkal izklīstu kā rīta migla un atgriežos atpakaļ pavērtu acu plakstu pasaulē. Kaut kur blakus ietinusies ir tā lielā un plašā, bet šobrīd tā ir sīkāka par mikronu. Un otrādi. Izelpoju dūmus. Kaut kur manī viss deg liesmās, signalizācija gaudo, dūmi būvē un auž to kas ir reālāks par reālāko. Es to zinu tikpat skaidri, kā to ka laiks kādreiz atkal sāks rāpot horizontāli, ka žalūzijas ir radniecīgas ilūzijām, ka pakāpjoties kokā var ienirt tā saknēs un brīvi peldēt. Zinu ka jāpeld brasā - tauriņstilā, ne kraulā, ne uz muguras un, nedod dies, suniski. Saknēs nirt piedien tikai tauriņstilā. "Piedien"? Nav taču ne rakstītu noteikumu, ne secīga rīcības plāna. Tikai un vienīgi viens iespējamais variants. Mēģināsi nirt un peldēt savādāk, tālāk vai dziļāk par zemes garozu netiksi. Nu, varbūt tikai sešas pēdas zem, bet ar to nepietiks lai tauriņstilā veikli piepeldētu Tev līdzās un pačukstētu to visklusāko no "skaļā" un pateiktajā arī palikt. Un tad, kaut kur, kaut kādā mazā kambarītī būšu arī Es. Es zinu.. Tāds maziņš, bezbēdīgi piemiedzis aci, dungojot dziesmiņu par to kas būs. Ir. No izelpas esmu ticis pie ieelpas, līdz ar pēdējo dūmu apdeg pirksts, cigarete izslīd un sarkani dzirksteļojot novirpuļo pa jumta slīpo krauju, šī mirkļa laikā paspējot uzzīmēt visu esošo. Atceros ka paspēju nodomāt - varavīksnene, atlaižu rokas no palodas un laižos tauriņstilā, bass un brīvs. P.S Un pie visa klāt- Less is More ir arī otra puse: Tuvāk Ir Tālāk (labots 16.08.14) Roka pazib no pretējās ielas puses. Pavērti pirksti, plauksta aprupusi, tumšiem rūsas apgrauztiem nagiem. Un nevis savilkti krampjainā dūrē. Viegls, gaisīgs vēziens, kā peldot uz muguras. Tikai upe ir asfalta pelēka un vairums cilvēku, kā tukši RIMI maisiņi plivinās pa vējam. Turklāt vējš katram savs, privātais - kādam no muguras,tas lidinās uz priekšu palēkdamies un viegli virpuļodams. Vai tieši otrādi - kādam dveš tieši sejā. Nodurta galva, kakls ierauts plecos, acis puspavērtas, sārtais polietilēns aptinies ap kaklu granīta smagumā.
Rokas saimnieks pieskaņojies ielai - pelēcīgi rozā, violeti ietonēts fufaiķis, kur, mazliet augstāk un uz vidu, ar eleganci iesprausts jakas tonim pieskaņots aksesuārs - klasiski apdrupis antīkas grieķu statujas smaids, kurā bižutērija-deguns peld un šūpojas, ka tā vien gribas ar pirkstu pabikstīt dziļāk, kā ķiršogu nezin kādas izcelsmes saldēdienā. Šis, kā no kāda sen aizlēgta un aizmirsta SecondHand veikala skatloga izkāpušais manekens, nepārsniedzot atļauto ātrumu, (nez vai kāds tādu ir fiksējis pāri ielai kursējošam, pastāvīgi uzpildītam un tamdēļ, no kravas smaguma, mazliet grīļīgam vīrelim), ar kreiso roku aiz muguras, it kā sevi mazliet iestumjot pārtipina pāri ielai un jau balsī -"Tu apstājies? Tiešām? Es varētu Tevi pacienāt ar iesāktu alu, bet Tu jau ne, es tak zinu. Ja vēl būtu pilns, bet ko ta tādu. Eu, es tiešām priecājos, parasti jau neviens neapstājas, rauj vagu ka zib". Uzzibsnī kaut kads ''deja vu'' - kāda zaļumballe, tik sena, ka tā jau sen nav patiesība. Šis pats manekens, tikai ne tik ļoti aplupis, ar akordeonu uz krūtīm uz "Līdaciņas" koka dēļiem žūžina vai nu ''Zilo lakatiņu'' vai kaut ko par Vecpiebalgu, droši vien tas pats pusizdzertais, tikai stikla pudelē pārliets, alus pie kājas. Turpat, caur krūmu zaļo plēvi, vīd vēl tādi paši manekeni. Kāds tik ļoti saliecies, salīcis un sastindzis, ka tikai viegla šūpošanās atklāj ka tas nav piemineklis pēdējam kritušajam. "Es tak esmu pavisam muļķis. Nu ne dumjš, bet muļķis. Zini, ko es tūlīt darīšu? Aiziešu aiz stūra un ierīšu. He. Kad mamma mani dzemdēja, man esot ap kaklu bijusi aptinusies nabas saite. Jā, jā, man viņa pati stāstīja. Jau ūdeņi nogājuši, bet viņai vēl esot bijis jāskrien kaut kādi papīri parakstīt. A man nabas saite ap kaklu, saproti? Pūpolu svētdienā piedzimu. Vot, tāpēc dienu neatceros, tās tak mainās, ej nu saproti kad. Katru gadu, bet kaut kad tagad ir mana dzimšanas diena. Nu ja, tas bij 57. gadā. Nu ja. Tieši tad. Bet tu jau foršs, es kaut kad televizorā... man jau nav, bet kaut kad es redzēju. Nu ja, māksla..." Stāvu, klausos un mēģinu saprast, kas tas bija, kas lika tieši tobrīd apstāties. Es taču tāpat, kā liela daļa ļaužu, ikdienas soļu skaitīšanai pakļauts. ''Bet vispār jau tas viss, ir...relatīvi. Nu, tu tak saproti. Man savs, tev cits. Galvenais jau sevi paturēt. Nu, ja relatīvi. Tu tak zini relativitātes teoriju, mums skolā kaut kad." "A tu zini, kā es akordeonu mācījos spēlēt? Atnācu no skolas. Tēvam bija, viņš jau man neko. Pats. Atnāku no skolas, nometu savas.... nu... savas... nu, tās, nu.... savas..." "Somu!" - tas laikam arī bija no manas puses gandrīz vienīgais iestarpinātais vārds, ja, protams, neskaita galvas māšanu, vai kādu ''jā" pa vidu. Protams, par relatīvismu, mēs parunājām diezgan aktīvi, bet arī tas neskaitās. "Nu ja, un tad es to somu, un drēbes, un spēlēju.'' ''Re, reku viens sīnis iet, he, reku vēl divi. Nez ko šie te lasās? Un šitas narkomāns, bet viņš jau par mani domā tāpat, nu ja tūlīt es ar iešu, tad ierīšu. Zin, man jau patīk uzspēlēt, bet vairs jau neko īsti nevar. Nē nu, ne jau tā ka pavisam. Eh, zini, kāds prieks." Labā plauksta paķer pa ceļam manu labo sveicienam un it kā atguvusi pamatu zem kājām no aizmugures izspurc kreisā, kā dzīvodama pavisam citu, savu - putna dzīvi un arī apstājas pie manas labās, uzsēžas uz delma. "Zini, tu man esi labākā dzimšanas dienas dāvana. Nu ja, Rolands mani sauc." Mazliet aizgriežos, bet tikmēr gaisma ir apmetusi kūleni, viss ir atgriezies sākuma pozīcijā - viena roka piepacelta sveicienam, otra aiz muguras, un tāpat, viegli iestumjot sevi no mugurpuses, nostaigātās vasarenēs apautās pēdas aizplivinās līdzi citiem sārtajiem RIMI maisiņiem, mazliet greizi pārslīd pāri pelēkajam ielas asfaltam, un, kā šaha zirdziņš pēkšņi un nenovēršami piesaka vārtrūmei šahu. |
Authorrentgenoloģija Senāk:
|