Vēl ne tik sen, ceļot un pazust fantastikas un fantāzijas pasaulē varējām gandrīz tikai ar tulkojumu starpniecību. Latviešu literatūrā šis žanrs gan nav gluži svešs (ja pieņemam, ka darbi, kas balstīti latviešu mitoloģijā, sākot ar Lāčplēsi, arī ir pieskaitāmi. Plus, šķiet, pirmais latviešu zinātniskās fantastikas romāns - Skuju Frīža (Gotfrīds Mīlbergs) 20ajos gados uzrakstītais "Sidrabota saule lec...", A.Imermanis padomju laikos un uz rokas pirkstiem saskaitāmi mūsdienu Latvijas laikos izdoti darbi), tomēr šī niša ir bijusi patukša. Līdz šim. Bet nu, pēdējo divu gadu laikā, ir iznācis tāds daudzums f&f, cik Latvija nav pieredzējusi visos savas pastāvēšanas laikos. Tomēr ar visām no tā izrietošām sekām.
Pie ievērojamākajiem man zināmajiem (t.i. lasītajiem) šī žanra sasniegumiem varu pieminēt E.Ermansona „Cilvēks ar bērnu ratiņiem”. G.Bereļa stāstus un „Ugunīgo vērsi”, tāpat A.Kolmaņa „Žūpa Amors” pieskaitīt šim žanram man roka tomēr neceļas, jo šie autori un darbi iesniedzas jau kādā, no fantastikas&fantāzijas attālinātā, (man ļoti tīkamā) sirreālā pasaulē. No jaunā biruma varu pieminēt T.Kreicberga „Dubultnieki un citi stāsti”, kur varēja atrast (ne visus) tiešām labus un pārsteidzošus stāstus. Tad nu nākamais no jaunā f&f viļņa, manās rokas iekrita šis stāstu krājums „Purpura karaļa galmā” un droši vien tik ātri atkārtoti šim vilnim es neuzsēdīšos. Kaut kur jau dzirdēti (lasīti) sižeti, plakanas pasaulītes zemeslodes un visuma vietā un neveiklas (t.i nebaudāmas) valodiņas – tas bija arī gandrīz viss ko krājumā atradu. Bet... Un šoreiz aiz „bet” seko kas patīkams, nevis iebildumi. Bet.. bija daži (trīs) patīkami (katrs savādāk) pārsteigumi. Stāsts „Nemiera gars” jau pašā krājuma viducī patīkami pārsteidza ar savu sižetisko ideju (lasiet paši). „Raiannonas turnīrs” radīja patīkamu pēcgaršu ar sajūtu – jā, kaut kas tajā visā bija. Un galu galā titulstāsts „Purpura karaļa galmā” – laba valoda, laba ideja ( tikai nez ko par to teiktu R.Frips & "King Crimson" ) un neslikts izpildījums. Bet pārējiem līdz Karaļa galmam vēl gaismas gads ejams.Vismaz man tā šķiet.
Pie ievērojamākajiem man zināmajiem (t.i. lasītajiem) šī žanra sasniegumiem varu pieminēt E.Ermansona „Cilvēks ar bērnu ratiņiem”. G.Bereļa stāstus un „Ugunīgo vērsi”, tāpat A.Kolmaņa „Žūpa Amors” pieskaitīt šim žanram man roka tomēr neceļas, jo šie autori un darbi iesniedzas jau kādā, no fantastikas&fantāzijas attālinātā, (man ļoti tīkamā) sirreālā pasaulē. No jaunā biruma varu pieminēt T.Kreicberga „Dubultnieki un citi stāsti”, kur varēja atrast (ne visus) tiešām labus un pārsteidzošus stāstus. Tad nu nākamais no jaunā f&f viļņa, manās rokas iekrita šis stāstu krājums „Purpura karaļa galmā” un droši vien tik ātri atkārtoti šim vilnim es neuzsēdīšos. Kaut kur jau dzirdēti (lasīti) sižeti, plakanas pasaulītes zemeslodes un visuma vietā un neveiklas (t.i nebaudāmas) valodiņas – tas bija arī gandrīz viss ko krājumā atradu. Bet... Un šoreiz aiz „bet” seko kas patīkams, nevis iebildumi. Bet.. bija daži (trīs) patīkami (katrs savādāk) pārsteigumi. Stāsts „Nemiera gars” jau pašā krājuma viducī patīkami pārsteidza ar savu sižetisko ideju (lasiet paši). „Raiannonas turnīrs” radīja patīkamu pēcgaršu ar sajūtu – jā, kaut kas tajā visā bija. Un galu galā titulstāsts „Purpura karaļa galmā” – laba valoda, laba ideja ( tikai nez ko par to teiktu R.Frips & "King Crimson" ) un neslikts izpildījums. Bet pārējiem līdz Karaļa galmam vēl gaismas gads ejams.Vismaz man tā šķiet.