Nezinu, kas pie vainas, bet ar detektīviem, kriminālromāniem, trilleriem, mani saista visai dīvainas attiecības. Ja Šerloka Holmsa un doktora Vatsona piedzīvojumus, E.Po varoņu baisās dēkas vai Čestersona noslēpumainā Tēva Brauna atklājumus varēju rīt aizgūtnēm, tad pret citiem šī žanra darbiem un autoriem mana patikšana nespēja paspert ne solīti pretī. Simenons, Kristī, Volless, krievu detektīvi , galu galā Harisa Lekters vai Lārsona Līsbete spēja manī radīt labi ja žāvas, garlaicību un vieglu aizkaitinājumu par nezin ko. Savukārt, par filmām un kino stāsts ir mazliet labvēlīgāks. Tas, kas grāmatās mani un manu iztēli iekustināt nespēj, tīri labi spēj paveikt kino industrijā – Hičkoka suspense, tas pats Holms vai Hannibals Lekters uz ekrāna dzīvo daudz interesantāku dzīvi.
Un nu, kārtējo reizi pārliecinājos, ka Lārss Keplers (šajā vārdā gan ietilpst rakstnieku duets) un viņu radītais Jona Linna nepavisam nav izņēmums. Pirmās simts lappuses mani burtiski tracināja, un tikai ar piespiešanos turpināju šķirt lapu pēc lapas un sekot notikumu gaitai. Sižets lai paliek pašu lasītāju ziņā, nenodarbosimies ar atstāstu, varu piebilst tikai to, - nezinu, vai tas notiek tikai manā apziņā, bet man nav gadījies bieži, lasot tekstu, pievērst uzmanību laikiem un vēstījuma formai tekstā. Parasti šīs lietas nepamanu, apmēram tāpat kā mēs nepamanām to, ka elpojam – mēs elpojam organiski un bez piepūles, it kā starp citu, nemanot. Šoreiz vēstījuma forma bija pirmais kas kaitināja, kamēr neapradu. Un runāju es par lūk ko -
Un nu, kārtējo reizi pārliecinājos, ka Lārss Keplers (šajā vārdā gan ietilpst rakstnieku duets) un viņu radītais Jona Linna nepavisam nav izņēmums. Pirmās simts lappuses mani burtiski tracināja, un tikai ar piespiešanos turpināju šķirt lapu pēc lapas un sekot notikumu gaitai. Sižets lai paliek pašu lasītāju ziņā, nenodarbosimies ar atstāstu, varu piebilst tikai to, - nezinu, vai tas notiek tikai manā apziņā, bet man nav gadījies bieži, lasot tekstu, pievērst uzmanību laikiem un vēstījuma formai tekstā. Parasti šīs lietas nepamanu, apmēram tāpat kā mēs nepamanām to, ka elpojam – mēs elpojam organiski un bez piepūles, it kā starp citu, nemanot. Šoreiz vēstījuma forma bija pirmais kas kaitināja, kamēr neapradu. Un runāju es par lūk ko -
Simone aiziet uz tualeti, virtuvē iedzer mazliet jogurta un atkal apguļas. Atcerējusies notikumus pirms desmit gadiem, viņa vairs nespēj aizmigt. Pusstundu pavāļājusies, viņa pieceļas sēdus, iededz naktslampiņu, paņem telefonu, paskatās uz displeju un sameklē pēdējo ienākošo zvanu.
Šis īstenības izteiksmes sajaukums ar pagātni lielformāta darbos (stāstos vai novelēs, šad tad, esmu pamanījis), hmmm.... nezinu, varbūt tas tiek izmantots daudz un regulāri, varbūt es to esmu (kā elpošanu) organiski nepamanījis vai arī tās ir tikai manas iedomas, bet mani, konkrēti šinī darbā, tas tiešām traucēja un kaitināja. Labi, nost ar paranojām. :)
Bet, atmetot manu nespēju organiski uzsūkt un novērtēt detektīvžanru, noteikti "Hipnotizētājs" nav ne tas sliktākais, ne nebaudāmākais vai kā savādāk noniecināms. Un vēl, ņemot vērā to, ka detektīvu es tomēr izlasīju līdz galam un neiemetu stūrī, kā tas notiek parasti. Tāpēc saku - lasiet un gan tā patikšana Jums taps dota.
Bet, atmetot manu nespēju organiski uzsūkt un novērtēt detektīvžanru, noteikti "Hipnotizētājs" nav ne tas sliktākais, ne nebaudāmākais vai kā savādāk noniecināms. Un vēl, ņemot vērā to, ka detektīvu es tomēr izlasīju līdz galam un neiemetu stūrī, kā tas notiek parasti. Tāpēc saku - lasiet un gan tā patikšana Jums taps dota.