„Trakie ir mūsu pasaules bizbizmārītes, kas pārziemo logu spraugās”. Šāds citāts no Jāka Jeerīta Rīgā tapušās grāmatas „Mainīgais” ir atzīmēts manās digitālajās piezīmju lapiņās. Vienkārši brīnišķīgi vārdi labākajā secībā, kā, reiz, kādā tikšanās reizē, labu prozu nodefinēja dzejnieks Knuts Skujenieks (savukārt dzejas definējums – visbrīnišķīgākie vārdi vislabākajā secībā). Man šķiet, dzejnieka un dzejas stiprā puse vienmēr ir bijis sakārtojums labā secībā vispārākajā pakāpē(ne tikai). Šī definīcija turpina savu darbību arī tad ja dzejnieks raksta prozu.
Iespējams, par Jāku Jeerītu kāds nebūs dzirdējis neko, ņemot vērā latvieša „interesi” par kaimiņu valsts literatūru (saprotu, ka tas skan pārāk pretenciozi , bet neko nevaru sev padarīt – reti kurš latvietis zinās nosaukt vairāk par (labi ja) diviem igauņu vai leišu literātiem). Kādam viņš būs igauņu dzejnieks, kura dzejoļu krājums ”CD” ērti iegūlis grāmatplauktā, vēl kādam diplomāts un, savulaik, Igaunijas vēstnieks Latvijā. Arī prozaiķis. Nezinu kas bija iesākumā, bet, droši vien, var teikt – vārds. Jebkurā gadījumā.
Neesmu lasījis visu Jeerīta uzrakstīto, vien to ko tulkotāji pacentušies iztulkot latviski, tomēr saku, - viņa rakstītā proza atrodas daudz tuvāk dzejai nekā prozai. „Ziņas par nāvi”. 16 noveles, kuru tapšana iesniegusies divos gadu simteņos - 27 gadus no XX un XXI gadsimta. Nepretendēju uz smalku kritiku un analīzi, tas lai paliek profesionāļu pārziņā, tomēr ļoti priecājos, ka Jeerīta „Mainīgais” mani pieveda pie šīs grāmatiņas. Elegantas valodas un norišu(sižetiskās) mijiedarbības rotaļas ir galvenais, kas mani piesaistīja un rosināja vēlīgi un garšīgi smaidīt. Tomēr teksti kuri tapuši pēc 2000. gada, un kuros kā vadmotīvs atrādās Jeerīta diplomātiskā darba pieredze, mani aizrāva jau mazliet mazāk. Bet, man par prieku, „veco labo”, ārpus politiskās ikdienas stāvošo, bija krietni vairāk.
Un šeit nu vēlos vienu citātu atstāt (no 1990.g. tapušā „Mākslinieka portrets) –
Neatkarīgi no viņa gribas acu priekšā uzausa aina, kā viņi visi pēc liktens lēmuma nonāk vienā lidmašīnā: suns, viņš, mākslas vadītājs un citi ļaudis. Un tad lidmašīna krīt lejā, neglīti kā blāķis, kā ar naftu apšļakstīts putns, kura spalvas vairs neder lidošanai. Pavisam netālu no zemes lidmašīna sagriežas horizontālā stāvoklī, pēc tam ar vēderu atsitas pret klinti. Proti, viņi lidojuši virs kalniem! Atskan sprādziens, un cauri pienainajam gaisam uz visām pusēm lēni lido metāla stikla un cilvēku gabali. Kā krāsainā melodrāmā cauri zāles stiebriem traucas mazs kabatas radio. Aizsviests tik tālu, ka tā lidojums šķiet nebeidzami garš. Sprādziena satricinājums to iedarbinājis, un cauri katastrofas baisajam troksnim radio klusītēm spēlē bītlu dziesmu Let It Be. Skaņas ir dievišķīgas, itin kā pamalē dziedātu eņģeļu koris.
Protams, pie visa, jāuzteic tulkotājas Maimas Grīnbergas pūles un, galvenais, varēšana šo dzeju atdzejot.