Cilvēks pēc savas dabas vienmēr ir bijis ziņkārīgs radījums, turklāt parakāties citu dzīvēs un prātos ir daudz patīkamāk un vieglāk nekā analizēt un izzināt sevi. Tāpat - domu (no)lasīšana ir viens no biežāk sastopamajiem sižetiskajiem virzītājspēkiem fantastu darbos un saistīta ar gandrīz mītisku varu pār citiem. Varbūt tāpēc, vai arī citu, vienkārši ētisku, apsvērumu dēļ man tika mācīts, ka nedrīkst un nav labi lasīt citu(svešas) vēstules. Protams, ja vien tu neesi pētnieks un tamdēļ neiedziļinies Kāda pasaulē.
Protams, tam visam ir arī Cita puse. Ne vienmēr svešas dzīves ir tik ļoti interesantas un pārpilnas aizraujošiem piedzīvojumiem, sirdi plosošām jūtām un dziļdzidru prātu un domām. Manā ceļā ir gadījušās vismaz pāris vēstuļu grāmatas un personību sarakstes, un gandrīz vienmēr, kad esi ceļā uz grāmatas beigām, jau esi paspējis nogurt no Tās dzīves, no Tām jūtām, no Tām atzīšanām vai vienkārši no valodas, kura mums ikdienā bieži vien ir daudz vienveidīgāka un mazāk pieslīpēta, kā literāros darbos. Noguris no vieniem un tiem pašiem „mīlu”, „ilgojos”, „gaidu”, „vēlos” u.t.t., kaut arī tas būtu vissvarīgākais un jēgpilnākais ko tajā brīdī teikt un rakstīt.
Un man par prieku jāsaka, ka Knuta un Intas Skujenieku vēstulēs šīs Citas puses nav. Nav noslēpums, ka no 1963. līdz 1969.gadam Knuts Skujenieks pavadīja apcietinājuma nometnē (lāģerī – atvas. no krievu lagerj) Mordovijā. "Piemineklis manai sievai un mūsu mīlestībai" - tā dzejnieks Knuts Skujenieks raksturo klajā nākušo grāmatu „Kro-Kro”. Un ne tikai. Dienišķa cīņa par pastāvēšanu un izdzīvošanu, personības veidošanos, nobriešanu un izturību, par vienkāršu cilvēcību. Un ja tas liekas par maz, tad visa sarakste 7 gadu garumā ir ne tikai kultūrvēsturiskas zīmes par cilvēku likteņiem padomju pēcStaļina laikos, bet arī saistoša un augstākā mērā kvalitatīva literatūra – neskatoties uz to , ka jau kopš pirmsākumiem nav bijusi paredzēta publiskai atrādīšanai, kā tikai tuvu cilvēku savstarpējai saziņai, attiecību uzturēšanai un izdzīvošanai caur ērkšķiem uz zvaigznēm.
Protams, tam visam ir arī Cita puse. Ne vienmēr svešas dzīves ir tik ļoti interesantas un pārpilnas aizraujošiem piedzīvojumiem, sirdi plosošām jūtām un dziļdzidru prātu un domām. Manā ceļā ir gadījušās vismaz pāris vēstuļu grāmatas un personību sarakstes, un gandrīz vienmēr, kad esi ceļā uz grāmatas beigām, jau esi paspējis nogurt no Tās dzīves, no Tām jūtām, no Tām atzīšanām vai vienkārši no valodas, kura mums ikdienā bieži vien ir daudz vienveidīgāka un mazāk pieslīpēta, kā literāros darbos. Noguris no vieniem un tiem pašiem „mīlu”, „ilgojos”, „gaidu”, „vēlos” u.t.t., kaut arī tas būtu vissvarīgākais un jēgpilnākais ko tajā brīdī teikt un rakstīt.
Un man par prieku jāsaka, ka Knuta un Intas Skujenieku vēstulēs šīs Citas puses nav. Nav noslēpums, ka no 1963. līdz 1969.gadam Knuts Skujenieks pavadīja apcietinājuma nometnē (lāģerī – atvas. no krievu lagerj) Mordovijā. "Piemineklis manai sievai un mūsu mīlestībai" - tā dzejnieks Knuts Skujenieks raksturo klajā nākušo grāmatu „Kro-Kro”. Un ne tikai. Dienišķa cīņa par pastāvēšanu un izdzīvošanu, personības veidošanos, nobriešanu un izturību, par vienkāršu cilvēcību. Un ja tas liekas par maz, tad visa sarakste 7 gadu garumā ir ne tikai kultūrvēsturiskas zīmes par cilvēku likteņiem padomju pēcStaļina laikos, bet arī saistoša un augstākā mērā kvalitatīva literatūra – neskatoties uz to , ka jau kopš pirmsākumiem nav bijusi paredzēta publiskai atrādīšanai, kā tikai tuvu cilvēku savstarpējai saziņai, attiecību uzturēšanai un izdzīvošanai caur ērkšķiem uz zvaigznēm.