Bērnībā es ļoti mīlēju pasakas. Vasarās dzīvojos laukos pie Vecmammas, kā mēs saucām - Babu Kazju (mazā māsa bieži
vien pārteicās saukdama Babu par Kazu) un katru vakaru, gulēt ejot, mums tika pa pasakai no brīnumbiezas grāmatas (kas tiešām bija apbrīnojami bieza) un kuras, pa lielākai daļai, sākās ar maģiskajiem "Reiz, sensenos laikos..." vai vienkāršāk "Reiz dzīvoja...". Arī vēlāk, jau pašam lasot, Babas pasaku rituāls nepārstāja priecēt. Nu jau, kopš tā laika pagājuši vairākas desmitgades un arī Baba aiztipinājusi pie Dieviņa. Savukārt es pasaku lasīšanu esmu nomainījis ar cita veida literatūru - ne jau tāpēc, ka būtu pārstājis mīļot pasakas, vienkārši jau savās bērnu dienās visas pasakas rīšus apriju (ko vien varēju atrast) un šajos gados atrast kādreiz nelasītu vai nedzirdētu pasaku ir gandrīz neiespējami. Bet reiz, kad saule bij' aizgulējusies un lidostas pakšķos klaudzināja tēvocis Lausks...
Taisnību sakot, Tenkas pie manis nonāca tikai pēc visiem skandāliem ar un ap tām. Nebija jau tā, ka neko nebiju dzirdējis vai lasījis, vienkārši, manā apziņā šīs ziņas atstāja tik nelielu atblāzmu, ka pēc pāris dienām visu jau biju piemirsis, līdz Tenkas atkal "uzpeldēja" drukātā formā. Manās rokās grāmatiņa nonāca Rīgas lidostā - domāju, ļoti daudznozīmīga un atbilstoša vieta iegādāties, dzirdēt, izplatīt tenkas. Līdz lidojumam vēl kāds brīdis, tad nu iekārtojos kādā klusākā stūrītī (cik nu kluss var būt lidostā), pašķīru pirmo un acumirklī sapratu – esmu atgriezies „reiz bija” laikos. Tā pati sajūta – nupat, nupat noķeršu brīnumu aiz astes. Un tā pa vienai, pa divām, gandrīz mēneša garumā. Neesmu filologs, manas zināšanas un spējas literatūras kritikā un analīzē ir visai (nebīstos šī vārda) paviršas un diletantiskas, toties lasītāja "garšas kārpiņas" ir gana rūdītas un trenētas, lai es droši varētu teikt - hei, tas tiešām ir gardi. Protams, ne katra tenka pakāpās ideāla augstumos, bet dažām tik tiešām nebaidos piedēvēt gandrīz dievišķa vieduma un ģenialitātes klātbūtni, kuras izlasot, tik vien vari, kā paturēt sevī smaidu un klusītēm izdvest - mmm, cik skaisti! Tik daudz veselīga sarkasma un labestības, inteliģentas cilvēkmīlestības vienuviet latviešu literatūrā, liekas, neesmu manījis. Ja nu vienīgi pie sirds negāja dažas šabloniski pārViedās (kurās bij' pazudusi veselīgā sarkasma deva (kā šķipsniņa sāls)), dažas tipveida pelēkgarlaicīgās un dažas pārsātināti seksualizētās (neesmu homofobs, bet tomēr). Bet to visu meklējiet paši. Es sev atradu sirsnīgas pasakas pieaugušajiem, kurās tāpat kā bērnu dienu pasakās, bija daudz prieka, smaidu, negaidītu pārvērtību un, galvenais, dzīva brīnuma klātbūtnes.
vien pārteicās saukdama Babu par Kazu) un katru vakaru, gulēt ejot, mums tika pa pasakai no brīnumbiezas grāmatas (kas tiešām bija apbrīnojami bieza) un kuras, pa lielākai daļai, sākās ar maģiskajiem "Reiz, sensenos laikos..." vai vienkāršāk "Reiz dzīvoja...". Arī vēlāk, jau pašam lasot, Babas pasaku rituāls nepārstāja priecēt. Nu jau, kopš tā laika pagājuši vairākas desmitgades un arī Baba aiztipinājusi pie Dieviņa. Savukārt es pasaku lasīšanu esmu nomainījis ar cita veida literatūru - ne jau tāpēc, ka būtu pārstājis mīļot pasakas, vienkārši jau savās bērnu dienās visas pasakas rīšus apriju (ko vien varēju atrast) un šajos gados atrast kādreiz nelasītu vai nedzirdētu pasaku ir gandrīz neiespējami. Bet reiz, kad saule bij' aizgulējusies un lidostas pakšķos klaudzināja tēvocis Lausks...
Taisnību sakot, Tenkas pie manis nonāca tikai pēc visiem skandāliem ar un ap tām. Nebija jau tā, ka neko nebiju dzirdējis vai lasījis, vienkārši, manā apziņā šīs ziņas atstāja tik nelielu atblāzmu, ka pēc pāris dienām visu jau biju piemirsis, līdz Tenkas atkal "uzpeldēja" drukātā formā. Manās rokās grāmatiņa nonāca Rīgas lidostā - domāju, ļoti daudznozīmīga un atbilstoša vieta iegādāties, dzirdēt, izplatīt tenkas. Līdz lidojumam vēl kāds brīdis, tad nu iekārtojos kādā klusākā stūrītī (cik nu kluss var būt lidostā), pašķīru pirmo un acumirklī sapratu – esmu atgriezies „reiz bija” laikos. Tā pati sajūta – nupat, nupat noķeršu brīnumu aiz astes. Un tā pa vienai, pa divām, gandrīz mēneša garumā. Neesmu filologs, manas zināšanas un spējas literatūras kritikā un analīzē ir visai (nebīstos šī vārda) paviršas un diletantiskas, toties lasītāja "garšas kārpiņas" ir gana rūdītas un trenētas, lai es droši varētu teikt - hei, tas tiešām ir gardi. Protams, ne katra tenka pakāpās ideāla augstumos, bet dažām tik tiešām nebaidos piedēvēt gandrīz dievišķa vieduma un ģenialitātes klātbūtni, kuras izlasot, tik vien vari, kā paturēt sevī smaidu un klusītēm izdvest - mmm, cik skaisti! Tik daudz veselīga sarkasma un labestības, inteliģentas cilvēkmīlestības vienuviet latviešu literatūrā, liekas, neesmu manījis. Ja nu vienīgi pie sirds negāja dažas šabloniski pārViedās (kurās bij' pazudusi veselīgā sarkasma deva (kā šķipsniņa sāls)), dažas tipveida pelēkgarlaicīgās un dažas pārsātināti seksualizētās (neesmu homofobs, bet tomēr). Bet to visu meklējiet paši. Es sev atradu sirsnīgas pasakas pieaugušajiem, kurās tāpat kā bērnu dienu pasakās, bija daudz prieka, smaidu, negaidītu pārvērtību un, galvenais, dzīva brīnuma klātbūtnes.