Kā jau ar biogrāfiskām grāmatām gadās, grāmatas kvalitāte nav atraujama no aprakstāmā cilvēka kvalitātes. Gluži tāpat arī šoreiz. Lai kaut ko pateiktu par pašu grāmatu, man ir jāatgriežas paša dzīves vēsturē padsmit gadu atpakaļ.
"Nirvana" un Kobeins manā dzīvē ienāca ar naidu un dusmām. Deviņdesmito gadu sākumā nupat biju pabeidzis vidusskolu, grozījos pa RTU gaiteņiem un ļoti cītīgi sekoju popmūzikas (domāts šī vārda tiešajā un plašākajā nozīmē - populārā mūzika) norisēm visos tajā laikā pieejamos un iespējamos veidos - pirku pirātiskās kasetītes tirgos, mainījos ar draugiem un paziņām, ierakstīju radio raidījumus, skatījos tos nedaudzos mūzikas raidījumus pēcpadomju TV ēterā. Pirms "Teen Spirit" neko par Nirvana nezināju un viņu pēkšņā pirmā vieta visos topos mani tracināja - tjipa, kas tas par slima suņa murgu. Un tā tas vilkās vēl kādu gadu, līdz...
Pirmais Nirvana bums jau bija pamazām norimis, kad manās ausīs atkal nonāca "Nevermind". Un reakcija bija pilnīgi pretēja, saslimu ar šo skumjo un nikno mūziku. Meklēju jau visu iespējamo -, atceros pirmo "Bleach" ierakstu ierakstīju no radio (tai laikā LR1 un LR2 bieži mēdza atskaņot pilnus albūmus ). "In Utero" iepirku poļu ražojuma pirātiskā kasetītē, vietējā komisijas bodītē, kas bija apvienota ar bāriņu.
Un tad nāca tas 94.g un visiem zināmais atrisinājums. Atzīšos godīgi, Kurts Kobeins ir vienīgais no "tālajiem un neaizsniedzamajiem", kurš ir piespiedis mani raudāt. Klausījos, birdināju asaras un dedzināju sveces, un cigaretes.
Nu lūk, tad nu pievēršam skatu pašam darbam. Mansards ir izdevis grāmatu, kuru daudz labprātāk būtu lasījis tajos tālajos laikos, lai gan nemaz tik liela laika nobīde nav, orģinālmēlē grāmata iznāca tikai 2001.g Bet arī tagad šī grāmatiņa atceļoja no bibliotēkas plaukta paciemoties mūsmājās. Kā jau rakstīju, biogrāfiskās grāmatas ir tieši tik interesantas, cik liela ir interese par aprakstāmo objektu. Ja kāds ir padziļināti interesējies par Kurta dzīvi, arī tad parādīsies daudz interesantu un nezināmu detaļu. Dziesmu un tekstu radīšanas vēsture, daudzas kopsakarības ar izdzīvoto un izdziedāto, un izkliegto. Bet ja interese ir bijusi kaut mazliet pavirša, tad nu noteikti milzumdaudz mītu tiks sagrauti, nemaz nerunājot par gana detalizētu ASV rietumkrasta 90to g. muzikālās kopainas attēlojumu. Spilgtākam iespaidam grāmatas lasīšanu papildināju ar dokumentālām filmiņām par un ap Nirvana, kas diezgan brīvi peld interneta plašumos. Un tiešām, man izdevās spilgti atgriezties savos padsmit un divdesmitciktur gados un, lasot grāmatas beigu pusi, jutu atgriežamies kamolu kaklā un valgumu acs kaktiņā.
Un tagad BET, bez BET tak nevar. Runājot latviešu nacionālā un šim brīdim ļoti aktuālā varoņa vārdiem - ir jau arī melnumi. Vietumis mani ļoti pakaitināja "aprakstošās banalitātes", t.i. pārāk tēlainie, detalizēti dramatiski un pārmērīgi aprakstītie dažādi ikdienas mirkļi, kur tiešām ir skaidrs, ka grāmatas autors nekādā veidā nevarēja būt klāt vai arī izzināt visu no kāda intervējamā. Kaut arī, kā rakstīts aprakstā :
"Nirvana" un Kobeins manā dzīvē ienāca ar naidu un dusmām. Deviņdesmito gadu sākumā nupat biju pabeidzis vidusskolu, grozījos pa RTU gaiteņiem un ļoti cītīgi sekoju popmūzikas (domāts šī vārda tiešajā un plašākajā nozīmē - populārā mūzika) norisēm visos tajā laikā pieejamos un iespējamos veidos - pirku pirātiskās kasetītes tirgos, mainījos ar draugiem un paziņām, ierakstīju radio raidījumus, skatījos tos nedaudzos mūzikas raidījumus pēcpadomju TV ēterā. Pirms "Teen Spirit" neko par Nirvana nezināju un viņu pēkšņā pirmā vieta visos topos mani tracināja - tjipa, kas tas par slima suņa murgu. Un tā tas vilkās vēl kādu gadu, līdz...
Pirmais Nirvana bums jau bija pamazām norimis, kad manās ausīs atkal nonāca "Nevermind". Un reakcija bija pilnīgi pretēja, saslimu ar šo skumjo un nikno mūziku. Meklēju jau visu iespējamo -, atceros pirmo "Bleach" ierakstu ierakstīju no radio (tai laikā LR1 un LR2 bieži mēdza atskaņot pilnus albūmus ). "In Utero" iepirku poļu ražojuma pirātiskā kasetītē, vietējā komisijas bodītē, kas bija apvienota ar bāriņu.
Un tad nāca tas 94.g un visiem zināmais atrisinājums. Atzīšos godīgi, Kurts Kobeins ir vienīgais no "tālajiem un neaizsniedzamajiem", kurš ir piespiedis mani raudāt. Klausījos, birdināju asaras un dedzināju sveces, un cigaretes.
Nu lūk, tad nu pievēršam skatu pašam darbam. Mansards ir izdevis grāmatu, kuru daudz labprātāk būtu lasījis tajos tālajos laikos, lai gan nemaz tik liela laika nobīde nav, orģinālmēlē grāmata iznāca tikai 2001.g Bet arī tagad šī grāmatiņa atceļoja no bibliotēkas plaukta paciemoties mūsmājās. Kā jau rakstīju, biogrāfiskās grāmatas ir tieši tik interesantas, cik liela ir interese par aprakstāmo objektu. Ja kāds ir padziļināti interesējies par Kurta dzīvi, arī tad parādīsies daudz interesantu un nezināmu detaļu. Dziesmu un tekstu radīšanas vēsture, daudzas kopsakarības ar izdzīvoto un izdziedāto, un izkliegto. Bet ja interese ir bijusi kaut mazliet pavirša, tad nu noteikti milzumdaudz mītu tiks sagrauti, nemaz nerunājot par gana detalizētu ASV rietumkrasta 90to g. muzikālās kopainas attēlojumu. Spilgtākam iespaidam grāmatas lasīšanu papildināju ar dokumentālām filmiņām par un ap Nirvana, kas diezgan brīvi peld interneta plašumos. Un tiešām, man izdevās spilgti atgriezties savos padsmit un divdesmitciktur gados un, lasot grāmatas beigu pusi, jutu atgriežamies kamolu kaklā un valgumu acs kaktiņā.
Un tagad BET, bez BET tak nevar. Runājot latviešu nacionālā un šim brīdim ļoti aktuālā varoņa vārdiem - ir jau arī melnumi. Vietumis mani ļoti pakaitināja "aprakstošās banalitātes", t.i. pārāk tēlainie, detalizēti dramatiski un pārmērīgi aprakstītie dažādi ikdienas mirkļi, kur tiešām ir skaidrs, ka grāmatas autors nekādā veidā nevarēja būt klāt vai arī izzināt visu no kāda intervējamā. Kaut arī, kā rakstīts aprakstā :
Šī biogrāfija balstīta vairāk nekā četrsimt intervijās, izpēte veikta četrus gadus, turklāt autoram bijusi ekskluzīva pieeja Kobeina nepublicētajām dienasgrāmatām, dziesmu tekstiem un ģimenes fotogrāfijām, kā arī plašam dokumentu klāstam.
Un vēl, lasot jāņem vērā daži fakti:
1) Grāmatā esošo informāciju koriģēja Kortnija Lova;
2) Autors nekad savā mūžā nav saticis Kurtu;
3) Gan Vendija (Kurta māte) , gan Grols (Deivs) informāciju nesniedza
Bet bez tā, 454.lpp palidoja trīs vakaros. Un sapratne, ka Kurta Kobeina noslēgums bija tikpat likumsakarīgs un neizbēgams, kā tas ka zeme ir apaļa un apvārsnim pāri pārkāpt nevar, lai cik tas Dullais Dauka dulls nebūtu, arī ir neizbēgama. Un ka meklēt un atrast Nirvanu var ne tikai budistu mūki, bet arī kādi mazliet nevīžīgi un pinkaini, bet tāpēc, ne mazāk pasauli mīloši, cilvēciņi.
1) Grāmatā esošo informāciju koriģēja Kortnija Lova;
2) Autors nekad savā mūžā nav saticis Kurtu;
3) Gan Vendija (Kurta māte) , gan Grols (Deivs) informāciju nesniedza
Bet bez tā, 454.lpp palidoja trīs vakaros. Un sapratne, ka Kurta Kobeina noslēgums bija tikpat likumsakarīgs un neizbēgams, kā tas ka zeme ir apaļa un apvārsnim pāri pārkāpt nevar, lai cik tas Dullais Dauka dulls nebūtu, arī ir neizbēgama. Un ka meklēt un atrast Nirvanu var ne tikai budistu mūki, bet arī kādi mazliet nevīžīgi un pinkaini, bet tāpēc, ne mazāk pasauli mīloši, cilvēciņi.