Lūk tā, pirmo reizi, latviešu literatūrā parādījās Zaļā Vārna. Vismaz man, Mazlietsarežģītajam Lasītājam, tā šķiet. Bet citāts no Vika (alias Viktors Kalniņš) pasakas "Sarežģītais Zvirbulēns" šeit parādās ne tikai tāpēc, šis teksta fragments gandrīz precīzi un spilgti raksturo to, ko kopumā varētu teikt par mūsdienu latviešu literatūru - Parastajam Zvirbulēnam sāks sāpēt galva, Sarežģītais Zvirbulēns lasīs un grozīs knābi uz visām pusēm, meklēdams Zaļo Vārnu, lai varētu šo to pajautāt, Zaļā Vārna no jumta kores labvēlīgi smaidīs.
- Nerunā tā! Kad tu tā runā, man atkal sāk sāpēt galva, - žēlojās Parastais Zvirbulēns. - Kad tu runā tik sarežģīti, man uzreiz iesāpas galva. |
Ja senajos skolas un agrīnās jaunības laikos mani pie Latviešu Literatūras vajadzēja dzīt gana uzstājīgi un ar stingru stibu ( ar retiem izņēmumiem ), tad šobrīd notikumiem šajā mazdārziņā sekoju līdzi ar pastiprinātu interesi un cenšos iepazīties ar katru ievērības cienīgu jaunumu un varu teikt ka, - nu nav mums tā vieglākā un varbūt veselīgākā barība prātam un sajūtām, bet tomēr nav vietas pārāk lielam uztraukumam - man patīk. Ja nu vienīgi, nav mums stāstošās literatūras. Mūsējo varētu dēvēt par vēstošo, plūstošo, filozofējošo, apcerīgo ( atkal ar retiem izņēmumiem ) , nu jau arī no nesena laika - fantazējošo un sapņojošo , bet stāstošās ir stipri maz. Stāsti ir, bet tad, kad stāsti tiek pastāstīti, tie kaut kādā veidā pārtop par ko pilnīgi citu, - par to apcerīgo vai vēstošo, vai vēl tur ko citu, bet Pats Stāsts ir kaut kur aizķēries un izslīdējis no redzesloka. Tas kopumā. Bet nu, pēc tik gara ievada, par šo Zaļo Vārnu:
Uzreiz varu pateikt to, ka šis Kristīnes Ulbergas romāns ir viens no retajiem darbiem, kuru izlasot, uzreiz iesāku to lasīt pa otram lāgam. Pirmkārt, tāpēc ka pirmo reizi grāmatu lasīju ļoti saraustīti, gandrīz tikai pāris lappuses dienā un līdz ar to daudzas kopsakarības iespējams pagaisa. Otrkārt, tāpēc ka tomēr gribēju tā īsti saprast kas ir kas un kurš ir kurš. Un treškārt - pēc pirmās izlasīšanas man par grāmatu gandrīz nekā nebija ko teikt, izņemot izplūdušu un kautrīgu - "ēēē... visspār jau man, ēēē... patika ēēē... laikam. ēēēmmm... pēcgarša sajūtu līmenī ēēēmm... laba ". Un tieši šo iemeslu dēļ, līdzko aizvēru mugurpuses vāku, tā uzreiz vēru pirmo vaļā un sāku no jauna. Ja būtu jāstāsta par ko ir stāsts un grāmata, tad visa iepriekšminētā (par latviešu literatūru) dēļ tas būtu diezgan apgrūtinoši. Izmantots literatūrā bieži sastopamais „stāsts stāstā” princips. Darbības vides – psihiatriskā slimīca un atmiņu lauks. Slimnīcas iemītnieces F22, Ērms, Sniegbaltīte un Viņa (ar Zaļo Vārnu) dzīvo ierāmētā slimnīcas pasaulē un sarunās un stāstos apcer bijušo un esošo, pamazām atklājot savu pagātni un liek noprast savu nākotni. Pareizāk sakot, visvairāk mēs uzzinām par Viņu (ar Zaļo Vārnu), mazliet par F22 un Ērmu, Sniegbaltīte gan vairāk pilda viedā orākula lomu, kura mazajos starplaikos starp apziņas un miesas snaudu izverd trāpīgas dzīves laikazīmes un prātulas. Savukārt Zaļā Vārna... Zaļā Vārna ir un paliek Zaļā Vārna – nenotverama, ēteriski gaisīga, mainīga. Vietām kā iedomu draugs, citur jau kā sajūtama un materiāla draudzene, citur kā alter ego vai sirds balss, vai šizofrēniska balss galvā. Neierāmējama radība. Un galu galā, liekas, par to ir viss stāsts - par rāmjiem, par ierāmēšanu un ierāmēšanos, par nepakļaušanos un pakļaušanos, par brīvību visparastākajās un arī visdīvainākajās šī vārda nozīmēs. Vienvārdsakot SKAISTI.
Tomēr paliek daži jautājumi, uz kuriem es nevaru tā īsti sev atbildēt - kāpēc stāsti stāstā izkārtojas tieši tā (vienkārši, dažubrīd liekas, ka dažs no tiem dzīvo pilnīgi savu dzīvi, neatkarīgi no kopējā), kas ir briļļainais Pediņš un kāpēc viņš ir? Un kāpēc Zaļā Vārna ir tik daudz kas?
Lai gan uz šo jautājumu atbildi tomēr atrast var - varbūt tāpēc, ka mēs paši neesam tikai mēs paši, mēs esam vēl daudz vairāk un vairāki, vienmēr un visur. Ja nu vienīgi dažubrīd vienatnē sevi varam saukt vārdā ES.