- Ieslīdi tumšā netīrā paklājā, iegrimsti kā tāds Trainspotting aktieris. Un vari melot un saukt to par augstāko, par meditāciju. Acis pievērtas, jūti enerģiju virmojam kaut kur apkārt, līdzās, pāri mugurkaulam, un dzirdi… sāc krākt. Mazliet atraujies, atgriez atpakaļ savas ausis un dzirdēšanu pie skaņas viļņiem joņojošiem tev cauri un garām. Un tie nemaz nejūtas traucēti, tava uzmanība vai paviršība tiem pilnīgi pie pakaļas, ja vien vilnim ( da vienalga, kaut materiālam) var piedēvēt pozīciju – pakaļa. Vai priekša. Tie vienkārši ir. Sākumu un beigas, priekšu un pakaļu nodefinējam paši. Bezjēdzīga un muļķīga nodarbe, ierāmēt, apvilkt kontūras kādam kas neesi tu pats. Pat sev nevari. Tikai apgulties, iekrākties, uzrauties un atkal ieslīgt. Pašapmānā.