Roka pazib no pretējās ielas puses. Pavērti pirksti, plauksta aprupusi, tumšiem rūsas apgrauztiem nagiem. Un nevis savilkti krampjainā dūrē. Viegls, gaisīgs vēziens, kā peldot uz muguras. Tikai upe ir asfalta pelēka un vairums cilvēku, kā tukši RIMI maisiņi plivinās pa vējam. Turklāt vējš katram savs, privātais - kādam no muguras,tas lidinās uz priekšu palēkdamies un viegli virpuļodams. Vai tieši otrādi - kādam dveš tieši sejā. Nodurta galva, kakls ierauts plecos, acis puspavērtas, sārtais polietilēns aptinies ap kaklu granīta smagumā.
Rokas saimnieks pieskaņojies ielai - pelēcīgi rozā, violeti ietonēts fufaiķis, kur, mazliet augstāk un uz vidu, ar eleganci iesprausts jakas tonim pieskaņots aksesuārs - klasiski apdrupis antīkas grieķu statujas smaids, kurā bižutērija-deguns peld un šūpojas, ka tā vien gribas ar pirkstu pabikstīt dziļāk, kā ķiršogu nezin kādas izcelsmes saldēdienā. Šis, kā no kāda sen aizlēgta un aizmirsta SecondHand veikala skatloga izkāpušais manekens, nepārsniedzot atļauto ātrumu, (nez vai kāds tādu ir fiksējis pāri ielai kursējošam, pastāvīgi uzpildītam un tamdēļ, no kravas smaguma, mazliet grīļīgam vīrelim), ar kreiso roku aiz muguras, it kā sevi mazliet iestumjot pārtipina pāri ielai un jau balsī -"Tu apstājies? Tiešām? Es varētu Tevi pacienāt ar iesāktu alu, bet Tu jau ne, es tak zinu. Ja vēl būtu pilns, bet ko ta tādu. Eu, es tiešām priecājos, parasti jau neviens neapstājas, rauj vagu ka zib". Uzzibsnī kaut kads ''deja vu'' - kāda zaļumballe, tik sena, ka tā jau sen nav patiesība. Šis pats manekens, tikai ne tik ļoti aplupis, ar akordeonu uz krūtīm uz "Līdaciņas" koka dēļiem žūžina vai nu ''Zilo lakatiņu'' vai kaut ko par Vecpiebalgu, droši vien tas pats pusizdzertais, tikai stikla pudelē pārliets, alus pie kājas. Turpat, caur krūmu zaļo plēvi, vīd vēl tādi paši manekeni. Kāds tik ļoti saliecies, salīcis un sastindzis, ka tikai viegla šūpošanās atklāj ka tas nav piemineklis pēdējam kritušajam. "Es tak esmu pavisam muļķis. Nu ne dumjš, bet muļķis. Zini, ko es tūlīt darīšu? Aiziešu aiz stūra un ierīšu. He. Kad mamma mani dzemdēja, man esot ap kaklu bijusi aptinusies nabas saite. Jā, jā, man viņa pati stāstīja. Jau ūdeņi nogājuši, bet viņai vēl esot bijis jāskrien kaut kādi papīri parakstīt. A man nabas saite ap kaklu, saproti? Pūpolu svētdienā piedzimu. Vot, tāpēc dienu neatceros, tās tak mainās, ej nu saproti kad. Katru gadu, bet kaut kad tagad ir mana dzimšanas diena. Nu ja, tas bij 57. gadā. Nu ja. Tieši tad. Bet tu jau foršs, es kaut kad televizorā... man jau nav, bet kaut kad es redzēju. Nu ja, māksla..." Stāvu, klausos un mēģinu saprast, kas tas bija, kas lika tieši tobrīd apstāties. Es taču tāpat, kā liela daļa ļaužu, ikdienas soļu skaitīšanai pakļauts. ''Bet vispār jau tas viss, ir...relatīvi. Nu, tu tak saproti. Man savs, tev cits. Galvenais jau sevi paturēt. Nu, ja relatīvi. Tu tak zini relativitātes teoriju, mums skolā kaut kad." "A tu zini, kā es akordeonu mācījos spēlēt? Atnācu no skolas. Tēvam bija, viņš jau man neko. Pats. Atnāku no skolas, nometu savas.... nu... savas... nu, tās, nu.... savas..." "Somu!" - tas laikam arī bija no manas puses gandrīz vienīgais iestarpinātais vārds, ja, protams, neskaita galvas māšanu, vai kādu ''jā" pa vidu. Protams, par relatīvismu, mēs parunājām diezgan aktīvi, bet arī tas neskaitās. "Nu ja, un tad es to somu, un drēbes, un spēlēju.''
''Re, reku viens sīnis iet, he, reku vēl divi. Nez ko šie te lasās? Un šitas narkomāns, bet viņš jau par mani domā tāpat, nu ja tūlīt es ar iešu, tad ierīšu. Zin, man jau patīk uzspēlēt, bet vairs jau neko īsti nevar. Nē nu, ne jau tā ka pavisam. Eh, zini, kāds prieks." Labā plauksta paķer pa ceļam manu labo sveicienam un it kā atguvusi pamatu zem kājām no aizmugures izspurc kreisā, kā dzīvodama pavisam citu, savu - putna dzīvi un arī apstājas pie manas labās, uzsēžas uz delma. "Zini, tu man esi labākā dzimšanas dienas dāvana. Nu ja, Rolands mani sauc." Mazliet aizgriežos, bet tikmēr gaisma ir apmetusi kūleni, viss ir atgriezies sākuma pozīcijā - viena roka piepacelta sveicienam, otra aiz muguras, un tāpat, viegli iestumjot sevi no mugurpuses, nostaigātās vasarenēs apautās pēdas aizplivinās līdzi citiem sārtajiem RIMI maisiņiem, mazliet greizi pārslīd pāri pelēkajam ielas asfaltam, un, kā šaha zirdziņš pēkšņi un nenovēršami piesaka vārtrūmei šahu.
Rokas saimnieks pieskaņojies ielai - pelēcīgi rozā, violeti ietonēts fufaiķis, kur, mazliet augstāk un uz vidu, ar eleganci iesprausts jakas tonim pieskaņots aksesuārs - klasiski apdrupis antīkas grieķu statujas smaids, kurā bižutērija-deguns peld un šūpojas, ka tā vien gribas ar pirkstu pabikstīt dziļāk, kā ķiršogu nezin kādas izcelsmes saldēdienā. Šis, kā no kāda sen aizlēgta un aizmirsta SecondHand veikala skatloga izkāpušais manekens, nepārsniedzot atļauto ātrumu, (nez vai kāds tādu ir fiksējis pāri ielai kursējošam, pastāvīgi uzpildītam un tamdēļ, no kravas smaguma, mazliet grīļīgam vīrelim), ar kreiso roku aiz muguras, it kā sevi mazliet iestumjot pārtipina pāri ielai un jau balsī -"Tu apstājies? Tiešām? Es varētu Tevi pacienāt ar iesāktu alu, bet Tu jau ne, es tak zinu. Ja vēl būtu pilns, bet ko ta tādu. Eu, es tiešām priecājos, parasti jau neviens neapstājas, rauj vagu ka zib". Uzzibsnī kaut kads ''deja vu'' - kāda zaļumballe, tik sena, ka tā jau sen nav patiesība. Šis pats manekens, tikai ne tik ļoti aplupis, ar akordeonu uz krūtīm uz "Līdaciņas" koka dēļiem žūžina vai nu ''Zilo lakatiņu'' vai kaut ko par Vecpiebalgu, droši vien tas pats pusizdzertais, tikai stikla pudelē pārliets, alus pie kājas. Turpat, caur krūmu zaļo plēvi, vīd vēl tādi paši manekeni. Kāds tik ļoti saliecies, salīcis un sastindzis, ka tikai viegla šūpošanās atklāj ka tas nav piemineklis pēdējam kritušajam. "Es tak esmu pavisam muļķis. Nu ne dumjš, bet muļķis. Zini, ko es tūlīt darīšu? Aiziešu aiz stūra un ierīšu. He. Kad mamma mani dzemdēja, man esot ap kaklu bijusi aptinusies nabas saite. Jā, jā, man viņa pati stāstīja. Jau ūdeņi nogājuši, bet viņai vēl esot bijis jāskrien kaut kādi papīri parakstīt. A man nabas saite ap kaklu, saproti? Pūpolu svētdienā piedzimu. Vot, tāpēc dienu neatceros, tās tak mainās, ej nu saproti kad. Katru gadu, bet kaut kad tagad ir mana dzimšanas diena. Nu ja, tas bij 57. gadā. Nu ja. Tieši tad. Bet tu jau foršs, es kaut kad televizorā... man jau nav, bet kaut kad es redzēju. Nu ja, māksla..." Stāvu, klausos un mēģinu saprast, kas tas bija, kas lika tieši tobrīd apstāties. Es taču tāpat, kā liela daļa ļaužu, ikdienas soļu skaitīšanai pakļauts. ''Bet vispār jau tas viss, ir...relatīvi. Nu, tu tak saproti. Man savs, tev cits. Galvenais jau sevi paturēt. Nu, ja relatīvi. Tu tak zini relativitātes teoriju, mums skolā kaut kad." "A tu zini, kā es akordeonu mācījos spēlēt? Atnācu no skolas. Tēvam bija, viņš jau man neko. Pats. Atnāku no skolas, nometu savas.... nu... savas... nu, tās, nu.... savas..." "Somu!" - tas laikam arī bija no manas puses gandrīz vienīgais iestarpinātais vārds, ja, protams, neskaita galvas māšanu, vai kādu ''jā" pa vidu. Protams, par relatīvismu, mēs parunājām diezgan aktīvi, bet arī tas neskaitās. "Nu ja, un tad es to somu, un drēbes, un spēlēju.''
''Re, reku viens sīnis iet, he, reku vēl divi. Nez ko šie te lasās? Un šitas narkomāns, bet viņš jau par mani domā tāpat, nu ja tūlīt es ar iešu, tad ierīšu. Zin, man jau patīk uzspēlēt, bet vairs jau neko īsti nevar. Nē nu, ne jau tā ka pavisam. Eh, zini, kāds prieks." Labā plauksta paķer pa ceļam manu labo sveicienam un it kā atguvusi pamatu zem kājām no aizmugures izspurc kreisā, kā dzīvodama pavisam citu, savu - putna dzīvi un arī apstājas pie manas labās, uzsēžas uz delma. "Zini, tu man esi labākā dzimšanas dienas dāvana. Nu ja, Rolands mani sauc." Mazliet aizgriežos, bet tikmēr gaisma ir apmetusi kūleni, viss ir atgriezies sākuma pozīcijā - viena roka piepacelta sveicienam, otra aiz muguras, un tāpat, viegli iestumjot sevi no mugurpuses, nostaigātās vasarenēs apautās pēdas aizplivinās līdzi citiem sārtajiem RIMI maisiņiem, mazliet greizi pārslīd pāri pelēkajam ielas asfaltam, un, kā šaha zirdziņš pēkšņi un nenovēršami piesaka vārtrūmei šahu.