Apziņa, ka tu vari beigties jebkurā brīdī rada vieglu, bet permanentu drebēšanu pirkstu galos. Plauksta pastiepta gaisā. Tā ietrīcina ievibrē, iekustina debesjumu, iegriež un iepinas mākoņu plaisās, caur kurām saule kā sarkans, asinīm pierietējis pirksts stiepjas pretī (gluži kā Mikelandželo Siksta kapellas griestu gleznojums, tikai "au naturel"), un, pēc nez cik negulētām naktīm, kad saulespuķu sēklu čaulītes birušas džinkstēdamas kā pudeļu korķi, neapmulstot iebaksta man acī. Acis - apdzisušas krāsniņas,- kaut kur vēl dzirksteļo kāda oglīte, siltums turas, bet degt īsti nav kam. Autobusa šoferis pilnā rīklē, biļešu glancēto papīru zelēdams, auro - "Piemet, piemet pagalīti labo vecenīt, lai tā āda lobās, lai tie mati švirkst."
Mēs esam burvji, kuri ir aizmirsuši ne tikai to kā burt, bet arī to ka ir jābur.
Mēs esam burvji, kuri ir aizmirsuši ne tikai to kā burt, bet arī to ka ir jābur.