Gluži parasti cigarešu dūmi. Drūmi pelēcīgi. Ķīmiskais sastāvs? Neinteresanti. Uzskaitīt visu elementu formulas, visus CO2 vai 4 ir tas pats kas nepateikt neko. Pieiet Tev klāt, pieskarties, klusām ieelpot kā izelpojot dūmus un nepateikt neko. Vai tomēr pateikt Neko. Tā tomēr siltāk un skaļāk - visklusākais "skaļāk", visskaļākais "klusāk". Nekas tomēr ir tik daudz. LESS IS MORE.
Logs pavērts. Tik vien lai roka, plauksta ar pirkstos iežmiegtu cigareti neaizķeroties izslīdētu otrpus stiklotam rāmim, iegrimtu naksnīgajā ainavā, sakustinātu un mazliet izjauktu redzamo,- jumtus, skursteņus, mēnessērdzīgos, kuri, aizslēpušies aiz saliektajiem antenu zariem, paceltām galvām klusi gaudo uz blakus esošās laternas aci. Un vēl viena, otra, vēl šaurāka spraudziņa palikusi starp stikla ierāmēto malu un aizvilkto žalūziju. Šaura un smalka, kā robeža starp... Muļķības. "Starp" nevar pastāvēt nekādu robežu. Ir tikai tā pasaule un cita, bez pārejas, robežām un sargiem, pārvilkusies viena otrai pāri kā silta sega, ieskaujot un piekļaujoties. Viena - tieša un reāla, neizbēgami tik reāla lai mana pavisam reālā roka, ar tikpat reālu, gailošu cigareti nakstnīgajā aukstumā nenovēršami apsarmotu. Otra, tā šaurā, apstiklotā pārvērš, pārvērš atlikušo. Acumirklī pelēcīgi virmojošais, gaisīgais ķīmisko elementu kopums var kļūt par jebko ko vien spēj iztēloties. Hehe, pasaule plakstu spraudziņas platumā. Viegls, gaisīgs zirnekļa tīmeklis, nezināmi, vēl neatklātas dzīvības pilni miglāji un galaktikas, kurus esmu radījis es. Vai Tu. Vai pilnīgi kāds cits. Dievs esot viens, un esot Viss. Citu reiz Es, citu reiz Tu. Mēs - radītāji zirnekļi. Iekārušies palodās aužam vienlaicīgi vairākas skaistas, bet nesalīdzināmas pasaules. Elpoju un redzu ka to ko radu, vējš, kas plosās starp pakešstikla iekšpusi un ārpusi, izsvaida un izmētā. Uzplēš izelpas uzausto - vai tā būtu seja vai mazliet smaidā uzrauts lūpu kaktiņš, vai mirdzoša acu varavīksnene. Un pa šo mirdzošo ceļu, lēni un uzmanīgi liekot soļus, izgaistu. Attopos iekritis skolas solā. Virs galvas dienasgaisma visu sadala gaišās strēmelēs, bet ēnas spēlē melnos klavieru taustiņos jautru polku. Mēs mācamies būt Dievi. Visi ir viens un katrs. Izslīdu klases priekšā un stāstu ka varavīksnenes ir visskaistākās sēnes ko var atrast šajā mežā. Un visbīstamākās. Viss kas "IR" ir līdzās. Stāstu, kā tās atrast, atpazīt, kā saglabāt ziemai. Un apklustu, apzinādamies ka neko nezinu un viss ko stāstu nemaz nav pateikts - vienkārši stāvu visu priekšā izbrīnītām acīm, pavērtu muti un aizturējis elpu tik ilgi līdz atkal izklīstu kā rīta migla un atgriežos atpakaļ pavērtu acu plakstu pasaulē. Kaut kur blakus ietinusies ir tā lielā un plašā, bet šobrīd tā ir sīkāka par mikronu. Un otrādi.
Izelpoju dūmus. Kaut kur manī viss deg liesmās, signalizācija gaudo, dūmi būvē un auž to kas ir reālāks par reālāko. Es to zinu tikpat skaidri, kā to ka laiks kādreiz atkal sāks rāpot horizontāli, ka žalūzijas ir radniecīgas ilūzijām, ka pakāpjoties kokā var ienirt tā saknēs un brīvi peldēt. Zinu ka jāpeld brasā - tauriņstilā, ne kraulā, ne uz muguras un, nedod dies, suniski. Saknēs nirt piedien tikai tauriņstilā. "Piedien"? Nav taču ne rakstītu noteikumu, ne secīga rīcības plāna. Tikai un vienīgi viens iespējamais variants. Mēģināsi nirt un peldēt savādāk, tālāk vai dziļāk par zemes garozu netiksi. Nu, varbūt tikai sešas pēdas zem, bet ar to nepietiks lai tauriņstilā veikli piepeldētu Tev līdzās un pačukstētu to visklusāko no "skaļā" un pateiktajā arī palikt. Un tad, kaut kur, kaut kādā mazā kambarītī būšu arī Es. Es zinu.. Tāds maziņš, bezbēdīgi piemiedzis aci, dungojot dziesmiņu par to kas būs. Ir.
No izelpas esmu ticis pie ieelpas, līdz ar pēdējo dūmu apdeg pirksts, cigarete izslīd un sarkani dzirksteļojot novirpuļo pa jumta slīpo krauju, šī mirkļa laikā paspējot uzzīmēt visu esošo. Atceros ka paspēju nodomāt - varavīksnene, atlaižu rokas no palodas un laižos tauriņstilā, bass un brīvs.
P.S Un pie visa klāt- Less is More ir arī otra puse: Tuvāk Ir Tālāk (labots 16.08.14)
Logs pavērts. Tik vien lai roka, plauksta ar pirkstos iežmiegtu cigareti neaizķeroties izslīdētu otrpus stiklotam rāmim, iegrimtu naksnīgajā ainavā, sakustinātu un mazliet izjauktu redzamo,- jumtus, skursteņus, mēnessērdzīgos, kuri, aizslēpušies aiz saliektajiem antenu zariem, paceltām galvām klusi gaudo uz blakus esošās laternas aci. Un vēl viena, otra, vēl šaurāka spraudziņa palikusi starp stikla ierāmēto malu un aizvilkto žalūziju. Šaura un smalka, kā robeža starp... Muļķības. "Starp" nevar pastāvēt nekādu robežu. Ir tikai tā pasaule un cita, bez pārejas, robežām un sargiem, pārvilkusies viena otrai pāri kā silta sega, ieskaujot un piekļaujoties. Viena - tieša un reāla, neizbēgami tik reāla lai mana pavisam reālā roka, ar tikpat reālu, gailošu cigareti nakstnīgajā aukstumā nenovēršami apsarmotu. Otra, tā šaurā, apstiklotā pārvērš, pārvērš atlikušo. Acumirklī pelēcīgi virmojošais, gaisīgais ķīmisko elementu kopums var kļūt par jebko ko vien spēj iztēloties. Hehe, pasaule plakstu spraudziņas platumā. Viegls, gaisīgs zirnekļa tīmeklis, nezināmi, vēl neatklātas dzīvības pilni miglāji un galaktikas, kurus esmu radījis es. Vai Tu. Vai pilnīgi kāds cits. Dievs esot viens, un esot Viss. Citu reiz Es, citu reiz Tu. Mēs - radītāji zirnekļi. Iekārušies palodās aužam vienlaicīgi vairākas skaistas, bet nesalīdzināmas pasaules. Elpoju un redzu ka to ko radu, vējš, kas plosās starp pakešstikla iekšpusi un ārpusi, izsvaida un izmētā. Uzplēš izelpas uzausto - vai tā būtu seja vai mazliet smaidā uzrauts lūpu kaktiņš, vai mirdzoša acu varavīksnene. Un pa šo mirdzošo ceļu, lēni un uzmanīgi liekot soļus, izgaistu. Attopos iekritis skolas solā. Virs galvas dienasgaisma visu sadala gaišās strēmelēs, bet ēnas spēlē melnos klavieru taustiņos jautru polku. Mēs mācamies būt Dievi. Visi ir viens un katrs. Izslīdu klases priekšā un stāstu ka varavīksnenes ir visskaistākās sēnes ko var atrast šajā mežā. Un visbīstamākās. Viss kas "IR" ir līdzās. Stāstu, kā tās atrast, atpazīt, kā saglabāt ziemai. Un apklustu, apzinādamies ka neko nezinu un viss ko stāstu nemaz nav pateikts - vienkārši stāvu visu priekšā izbrīnītām acīm, pavērtu muti un aizturējis elpu tik ilgi līdz atkal izklīstu kā rīta migla un atgriežos atpakaļ pavērtu acu plakstu pasaulē. Kaut kur blakus ietinusies ir tā lielā un plašā, bet šobrīd tā ir sīkāka par mikronu. Un otrādi.
Izelpoju dūmus. Kaut kur manī viss deg liesmās, signalizācija gaudo, dūmi būvē un auž to kas ir reālāks par reālāko. Es to zinu tikpat skaidri, kā to ka laiks kādreiz atkal sāks rāpot horizontāli, ka žalūzijas ir radniecīgas ilūzijām, ka pakāpjoties kokā var ienirt tā saknēs un brīvi peldēt. Zinu ka jāpeld brasā - tauriņstilā, ne kraulā, ne uz muguras un, nedod dies, suniski. Saknēs nirt piedien tikai tauriņstilā. "Piedien"? Nav taču ne rakstītu noteikumu, ne secīga rīcības plāna. Tikai un vienīgi viens iespējamais variants. Mēģināsi nirt un peldēt savādāk, tālāk vai dziļāk par zemes garozu netiksi. Nu, varbūt tikai sešas pēdas zem, bet ar to nepietiks lai tauriņstilā veikli piepeldētu Tev līdzās un pačukstētu to visklusāko no "skaļā" un pateiktajā arī palikt. Un tad, kaut kur, kaut kādā mazā kambarītī būšu arī Es. Es zinu.. Tāds maziņš, bezbēdīgi piemiedzis aci, dungojot dziesmiņu par to kas būs. Ir.
No izelpas esmu ticis pie ieelpas, līdz ar pēdējo dūmu apdeg pirksts, cigarete izslīd un sarkani dzirksteļojot novirpuļo pa jumta slīpo krauju, šī mirkļa laikā paspējot uzzīmēt visu esošo. Atceros ka paspēju nodomāt - varavīksnene, atlaižu rokas no palodas un laižos tauriņstilā, bass un brīvs.
P.S Un pie visa klāt- Less is More ir arī otra puse: Tuvāk Ir Tālāk (labots 16.08.14)