Katru reizi. Ar citiem kokiem tā nav. Katru reizi, uzkāpjot ozolā, man apstājas sirds. Tuk – tuk… un 15-30 sekundes klusums, nekāda iekšējā pulksteņa, nekādu tikšķu. Un tikai pēc šī klusā brīža, (kurā paspēju uzspēlēt mūsu mūžseno rotaļu - koka zaru un lapu pinumos saskatīt un prātā nosaukt 3 pirmos tēlus, kurus iztēle uzzīmē reālus (šoreiz velniņš, varde un zodu plaukstā atspiedis cilvēks)), tā atkal ieslēdzas - it kā kāda roka uz brīdi pieturētu sienas pulksteņa pendeli, vienkārši intereses pēc, un atlaistu brīvībā. Bet varbūt tā arī vajag. Varbūt tomēr mēs esam draugi? Vai arī - tēvs un dēls. Es tuvojos un mani apstādina, un sarāj par visu manu greizumu, uzreiz uzmundrina, paceļ savās rokās, sirsnīgi un stingri stāstot kas ir kas. Es esmu pateicīgs un spēka, enerģijas pārliets, kaut zinu, ka tūlīt, tūlīt atkal aizmirsīšu visu. Līdz nākamajai apstāšanās reizei. Vēl es zinu, ka reiz kokam apniks mana aizmiršana. Un AIZ tiks atmests kā lieka, veca miza.
|
Authorrentgenoloģija Senāk:
|